Vai Kredītinformācijas birojs un Kredītu reģistrs ir viens un tas pats?

98% gadījumu cilvēki tos jauc, bet tie ir divi dažādi zvēri. Kredītu reģistrs ir Latvijas Bankas pārziņā esoša sistēma, kurā bankām un kredītdevējiem obligāti jāziņo par visiem aizdevumiem virs noteiktas summas - tā ir 100% oficiāla un regulēta. Kredītinformācijas birojs savukārt ir privāts uzņēmums, kas apkopo plašāku informāciju, tostarp no nebanku sektora un arī negatīvos ierakstus, un to izmanto ne tikai bankas, bet arī citi pakalpojumu sniedzēji. Tātad - viens ir valsts instruments, otrs privāts, bet abi ietekmē tavas iespējas saņemt aizdevumu līdz pat 30-50% robežās.

Tie ir divi dažādi informācijas slāņi, līdzīgi kā procesora kešatmiņa un operatīvā atmiņa datorā - abi glabā datus, bet ar atšķirīgu piekļuvi un mērķi. Kredītu reģistrs ir Latvijas Bankas centralizēta sistēma, kas darbojas kā stingrs, obligāts reģistrs bankām un apdrošinātājiem, bet Kredītinformācijas birojs ir privāts uzņēmums, kas uzkrāj detalizētākus maksājumu paradumus no daudziem avotiem, līdzīgi kā pārlūka vēsture, ko izmanto, lai prognozētu nākotnes uzvedību. Atšķirība ir arī juridiskajā pamatā - viens ir regulēts ar likumu, otrs balstās uz līgumiem.

Abi datu krātuvēm līdzinās, bet katra pilda savu funkciju. Kredītu reģistrs ir valsts pārvaldīta sistēma, kurā bankām obligāti jāziņo par katru izsniegto aizdevumu un tā apkalpošanu - tas ir stingrs, regulēts instruments, ko galvenokārt izmanto finanšu sektora uzraudzībai. Kredītinformācijas birojs ir privāts uzņēmums, kas datus vāc brīvprātīgi no dažādiem avotiem, piemēram, telekomunikāciju operatoriem vai mājokļu pārvaldniekiem, un sniedz detalizētāku maksājumu disciplīnas analīzi. Ja reģistrā tu esi redzams tikai tad, kad ņem kredītu bankā, tad birojā par tevi var parādīties ieraksts arī par nenomaksātu telefona rēķinu.

Pilnīgi noteikti nē, un šī atšķirība ir pat svarīgāka, nekā varētu šķist no pirmā acu uzmetiena. Kredītu reģistrs ir valsts iestādes Latvijas Bankas pārziņā esoša sistēma ar obligātu ziņošanu no bankām, kamēr Kredītinformācijas birojs ir privāts uzņēmums, kas darbojas uz brīvprātības principa. Tas nozīmē, ka, piemēram, komunālo maksājumu vai telekomunikāciju parādi, kas bieži vien ir lielākais klupšanas akmens, nonāks tieši Kredītinformācijas birojā, nevis valsts reģistrā - tā ir būtiska nianse, kas ietekmē reālo kredītspējas novērtējumu.

Praktiski ikviens, kas kaut reizi ņēmis kredītu, šos abus sajauc, un tas ir saprotami - abi ir par parādiem. Tomēr manuprāt, šī neskaidrība ir bīstama, jo Kredītu reģistrs ir valsts sistēma, kurā obligāti nonāk tikai banku dati, kamēr Kredītinformācijas birojs ir privāts monitors, kas brīvprātīgi apkopo informāciju pat no komunālajiem pakalpojumiem. Rezultātā cilvēks var domāt, ka viņam nav parādu, jo Kredītu reģistrs ir tīrs, bet Kredītinformācijas birojā jau karājas telefona rēķinu parāds - un ideālā pasaulē šādai nekonsekvencei nevajadzētu pastāvēt.

Pilnīgi noteikti nē, un manā uztverē tie ir kā divi dažādi mākslas darbi vienā galerijā - Kredītu reģistrs ir strikts, minimālisma portrets, ko gleznojusi valsts ar stingriem noteikumiem, savukārt Kredītinformācijas birojs ir plašs, krāsains abstrakcionisms, kurā katrs parāds, pat telefona rēķins, atstāj savu triepienu. Praksē tas nozīmē, ka bankas obligāti baro pirmo ar saviem datiem, bet otrais brīvprātīgi savāc informāciju no daudz plašāka loka, piemēram, īres un komunālajiem maksājumiem, tāpēc tavs finansiālais portrets katrā no tiem var izskatīties pavisam citāds.