Vai ir vērts rakstīt visiem kreditoriem vienlaikus?

Neprecīzi jautājāt - "vai ir vērts rakstīt visiem kreditoriem vienlaikus" ir atkarīgs no jūsu mērķa. Ja domājat par kolektīvu maksājumu atlikšanas vai dzēšanas piedāvājumu, tad masveida e-pasts visiem parādniekiem var būt neefektīvs, jo katram kreditoram ir atšķirīgi noteikumi un vēlmes. Piemēram, banka bieži prasa oficiālu vēstuli ar konkrētu pamatojumu, savukārt kredītkaršu kompānijas var pieņemt arī īsāku paziņojumu.

Ieteiktu vispirms sakārtot sarakstu ar prioritātēm - kuriem kreditoriem ir augstākie procenti un stingrākās soda sankcijas. Tad vienlaikus nosūtiet standartizētu vēstuli ar lūgumu pēc konsolidācijas vai samazinājuma, bet katram atsevišķi, nevis kopīgi. Šāda pieeja palielina iespēju, ka kāds kreditors piekritīs, jo jūs neizskatāties pēc masveida krāpniecības mēģinājuma. Vienlaikus rakstīšana visiem var radīt iespaidu, ka jūs esat bezcerīgā situācijā, kas samazina jūsu sarunu pozīcijas.

Es domāju, ka vienlaicīga rakstīšana visiem var būt riskanta, jo katrs kreditors reaģēs atšķirīgi un tu vari zaudēt iespēju sarunāt individuāli labākus nosacījumus. Piemēram, ja viens piekrīt atlikt maksājumu, bet cits uzreiz nodod lietu piedziņai, situācija kļūst neskaidra. Manuprāt, labāk sākt ar to, kuram parāds ir mazākais vai ar kuru ir vieglāk sarunāt - tā var izveidot stratēģiju un redzēt, kas vispār ir iespējams, pirms sūti vēstules visiem pēc kārtas.

Ja esi nonācis situācijā, kur naudas nepietiek visiem, tad vienlaicīga vēstuļu sūtīšana var radīt haosu - kā tu plāno kontrolēt, kurš ko atbild? Piemēram, ja viens pieprasa pilnu summu 30 dienu laikā, bet cits piedāvā atmaksas plānu, tu vari sajaukt termiņus un pats sev radīt liekas problēmas. Vai drīzāk nevajadzētu sākt ar to kreditoru, kurš ir agresīvāks vai kuram ir lielākā procentu likme? Es pats esmu redzējis, ka, rakstot visiem uzreiz, daži uzņēmumi vienkārši ignorē, jo cer, ka maksāsi kādam citam - tad sanāk, ka iztērē laiku, bet neko nepanāc.

Visu kreditoru vienlaicīga informēšana var radīt situāciju, kurā tu zaudē iespēju izmantot savu parādu prioritizāciju kā sarunu instrumentu. Piemēram, ja tu visiem paziņo par finansiālām grūtībām, tie var vienoties par kopīgu rīcību, piemēram, nosūtīt lietu piedziņai vienlaicīgi, bet tu būtu varējis vienam solīt ātrāku samaksu apmaiņā pret zemākiem procentiem. Praksē esmu redzējis, ka tie, kas sāk ar vienu kreditoru un pēc tam izmanto viņa piekāpšanos kā pierādījumu citiem, bieži vien iegūst labākus nosacījumus.

Pēc manas pieredzes, svarīgāk ir saprast, kādu signālu tu sūti. Ja tu visiem uzreiz atzīsties nespējā maksāt, tu vari izraisīt "bara instinktu" - kreditori var sākt savā starpā apmainīties ar informāciju vai pat pārdot parādus vienam un tam pašam inkasatoram. Es redzējis, ka daudz efektīvāk ir izvēlēties vienu - to, kuram tu vari samaksāt vismaz minimālo summu - un ar viņu izveidot uzticību. Pārējie dabūs tikai īsu paziņojumu, ka strādā pie risinājuma. Tas ļauj kontrolēt tempu, nevis ļaut haosam kontrolēt tevi.

Savā pieredzē esmu nonācis pie secinājuma, ka masveida informēšana ir kā spēlēt pokeru ar atklātām kārtīm - tu zaudē pārsteiguma momentu un sarunu spēku. Piemēram, kad man pašam bija trīs dažādi parādi, es vispirms piezvanīju tam, kuram bija viszemākā procentu likme, un izrunāju atlikšanu, pēc tam izmantoju šo vienošanos kā pierādījumu citiem, ka esmu atbildīgs. Rakstīt visiem uzreiz nozīmē atklāt savu vājumu bez iespējas to izmantot kā trumpi atsevišķās sarunās, un es parasti iesaku izvēlēties vienu "jāšanās zirdziņu", kuram pievērsties pirmajam.