Vai GDPR dod tiesības prasīt, lai datus izdzēš?

Jā, GDPR dod tiesības prasīt datu dzēšanu - tās ir tā sauktās "tiesības tikt aizmirstam". Ja vien nav likumīga pamata glabāt jūsu datus (piemēram, grāmatvedības prasības), uzņēmumam tie jāizdzēš bez liekas kavēšanās. Pats esmu to izmantojis vairākas reizes, kad kāds kreditors turpināja sūtīt reklāmas pēc parāda samaksas - viņi ātri vien apklusa pēc oficiāla pieprasījuma.

Tieši tā - GDPR 17. pants skaidri nosaka tiesības tikt aizmirstam, bet šeit parādās izņēmumi, kas bieži vien apgrūtina šo procesu. Piemēram, ja dati ir nepieciešami juridisku saistību izpildei, piemēram, nodokļu deklarācijām vai patērētāju kredītu līgumiem, uzņēmums var atteikt dzēšanu līdz pat 10 gadiem atkarībā no nozares. Pats esmu redzējis gadījumu, kad cilvēks mēģināja dzēst savu kredītvēsturi pēc parāda nomaksas, bet banka to noraidīja, jo datu glabāšana bija nepieciešama noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas likuma dēļ.

Jā, bet tikai tad, ja vienlaikus neesi parakstījis līgumu, kas paredz datu glabāšanu ilgāk. Kredītņēmējiem tas nozīmē, ka parādu reģistriem bieži ir pamats paturēt informāciju līdz brīdim, kamēr kreditors var pierādīt, ka datu apstrāde ir nepieciešama, piemēram, saistību izpildei vai strīda gadījumā.

Datu dzēšana nav automātiska - GDPR dod šīs tiesības tikai tad, ja datu apstrādei vairs nav likumīga pamata vai esat atsaucis piekrišanu. Piemēram, ja kreditors apgalvo, ka glabā jūsu datus, jo ir noslēdzis līgumu ar jums, jums ir jāpierāda, ka līgums vairs nav spēkā, un parāda reģistriem bieži vien ir izdevīgi atrast attaisnojumu, lai datus paturētu. Tomēr patiesībā neviens reāli neievēro jūsu tiesības - visbiežāk tie atbild ar automātisku atteikumu.

Austrijā, piemēram, datu aizsardzības birojs ļoti stingri vērtē šos pieprasījumus, bet Latvijā bieži vien uzņēmumi atrunājas ar “likumīgām interesēm” un tu jūties kā sienas priekšā. GDPR 17. pants patiešām dod tiesības uz dzēšanu, bet tas ir kā ceļošana bez kartes - ja vien datu pārvaldnieks nevar pierādīt, ka viņam ir pamats tos glabāt, piemēram, saskaņā ar līgumu vai normatīvajiem aktiem, tev ir jāuzstāj un jāiesniedz oficiāls pieprasījums.

Pilnībā, bet ar īpašiem nosacījumiem, kurus datu pārvaldnieki bieži izmanto kā izvairīšanās taktiku. Pats būtiskākais ir 17. pants jeb “tiesības tikt aizmirstam”, kas ļauj prasīt dzēšanu, ja dati vairs nav nepieciešami sākotnējam mērķim, bet, piemēram, kredītiestādes var norādīt, ka viņiem ir jāglabā tava kredītvēsture līdz pat 10 gadiem saskaņā ar Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas likumu - tur pat GDPR nespēj palīdzēt, jo likums ir augstāk.